drstane.lv - Jautājumi un atbildes

Kāpēc man psihiatrs izraksta antidepresantus, ja man nav depresija?

Sun, 28 Jun 2020 10:40:00 +0000

Neuztraucieties, jūsu psihiatrs visdrīzāk nav nedz zaudējis prātu, nedz ir nekompetents.

Kopumā psihiatrijā ir četras galvenās medikamentu grupas, kuras izmanto psihisko traucējumu ārstēšanā. Turpretim psihisko traucējumu ir daudz vairāk. Klasifikatorā ir deviņas grupas, kurās katrā ir apkopoti vairāki desmiti dažādu slimību. Antidepresantu grupā ir medikamenti, kuri ir iedalīti vēl vairākās apakšgrupās un katrai apakšgrupai ir atšķirīgas kopīgās iezīmes.
Piemēram, serotonīna atpakaļsaistes inhibitori- vieni no biežāk lietotājiem antidepresantiem. Serotonīns nav vienīgais hormons, uz kura vielmaiņu tie iedarbojas, bet tiek uzskatīts, ka tas ir to galvenais darbības fokuss. Serotonīns ir hormons, kas ietekmē cilvēka garastāvokli, baiļu sajūtu, trauksmi, spēju relaksēties, fokusēt domas, mācīties, domāt skaidras domas, sāta sajūtu, gremošanu, barības vielu uzsūkšanos uz zarnu peristaltiku. Diezgan daudz vienam hormonam! Šim vajadzētu palīdzēt pieņemt domu, ka antidepresants varētu tikt nozīmēts arī pie citiem traucējumiem, kuriem piemīt augstāk minētie simptomi!
Antidepresanti- tas ir tikai nosaukums zāļu grupai, kurā apvienoti medikamenti ar līdzīgu ietekmi uz smadzeņu darbību un tam nav ekskluzīva saistībā ar diagnozi “depresija”.
Antidepresanti arī nav tā medikamentu grupa, kurai ir vislielākais risks radīt atkarību!

Bet par to kādā citā rakstā!

Kā notiek vizīte pie psihiatra?

Sat, 06 Jun 2020 19:30:00 +0000

Ja ir nolemts, ka ir vajadzība apmeklēt psihiatru, bet ir satraukums par to, ko psihiatram teikt un kā tas notiks, izskaidrošu galveno par to, kas jūs sagaida!

Nav vienota un apstiprināta algoritma par to, kā tieši jānotiek vizītei, kā arī diezgan ievērojami var atšķirties speciālistu darba stils, tomēr visus vieno viens mērķis - saprast cilvēka problēmu un piedāvāt tai risinājumu (ārstēšanu).

Pirmreizējà vizīte pie psihiatra bieži ir garāka par turpmākajām vizītēm- ja tādas būs. Vidēji garums ir 30 min - 1h, atkarīgs no speciālista darba stila un pacienta situācijas. Pirmajā vizītē psihiatrs izvaicās par sūdzībām, dēļ kurām esat griezies pie speciālista, kā arī noskaidros jūsu dzīves gājumu, pārciestās slimības, lielākos pārdzīvojumus, utt. Var gadīties, ka kādi psihiatra jautājumi var likties savādi, bet tie ir nepieciešami, lai ārsts varētu noteikt pacienta psihisko stāvokli. Jebkurā gadījumā, varat ārstam pajautāt, kāpēc tiek uzdots attiecīgais jautājums un jūs saņemsiet atbildi, kurai vajadzētu dzēst jūsu samulsumu.

Izvērtējot psihisko stāvokli, psihiatrs novērtē pacienta apziņu, orientāciju telpā, laikā un personā, garastāvokli, emocionālo fonu, domāšanas īpatnības, atmiņu, kritiku pret savu stāvokli un uzvedības nianses. Dažas no šīm sfērām var izvērtēt uzdodot konkrētus jautājumus, citus no vizītes kopumā.

Atkarībā no jūsu problēmas, iespējams, psihiatrs nosūtīs jūs uz kādiem izmeklējumiem (asins analīzes, kompjūtertomogrāfija galvai, magnētiskā rezonanse, elektroencefalogrāfija, psihodiagnostika u.c) vai arī sūtīs pie kādas citas specialitātes ārsta (neirologs, ginekologs, endokrinologs, u.c).

Pirmās vizītes laikā ne vienmēr ir iespējams noskaidrot precīzu diagnozi, bet noteikti iezīmējas iespējamie virzieni. Pat, ja precīza diagnoze netiek uzstādīta, lielākajā daļā gadījumu ir iespējams jau sniegt palîīzību (nozīmēt kādus medikamentus, sniegt režīma rekomendācijas, ieteikt kādu no psihoterapijas metodēm), jo ir pazīmes, kuras ir kopīgas vairākām slimībām un kuru koriģēšanai var droši nozīmēt nepieciešamo ārstēšanu, arī pirms pilnīgas diagnozes precizēšanas.

Vizītes laikā tiks arī uzdots jautājums par medikamentiem, kurus lietojat un par jūsu alerģijām. Tas ir svarīgi, lai psihiatra nozīmētiem medikamentiem nebūtu nevēlama mijiedarbība ar medikamentiem, kurus lietojat un lai jums nerastos alerģija. Svarīgi pateikt par visām alerģijām, jo medikamentos ir dažādas papildvielas, kuras pašas par sevi nav medikaments, bet ir pavisam ikdienišķas, piemēram, laktoze.

Ja jums pašam/ai ir kas tāds, ko uzskatāt par svarīgu, bet psihiatrs nav pajautājis, noteikti pasakat to. Var gadīties, ka jūsu gadījumā ir sūdzības un simptomi, kas it kā rada iespaidu par pilnīgi skaidru diagnozi, ārstēšanu un prognozi, un ārsts nav uzdevis ļoti precizējošus jautājumus par kādiem jūsu fiziskās veselības aspektiem. Turpretim jums ir kāda saslimšana vai lietojat kādus medikaments. Šādā situācijā, noteikti to pasakiet ārstam.

Kad diagnoze ir noteikta (vai arī iespējamā diagnoze/es), psihiatrs jums piedāvās iespējamos ārstēšanas veidus. Ja tie būs medikamenti, tad izstāstīs par to darbību, iespējamām blaknēm, minēs gadījumus, kad medikamentu nevar lietot un ko nedrīkst darīt, kamēr medikaments tiek lietots.

Ja tiks nozīmēti medikamenti, tad visdrīzāk tiks nozīmēta arī nākošā vizīte, kura atkarībā no situācijas būs pēc 1nedēļas-2mēnešiem (visbiežāk 1 mēnesis). Atkarībā no ārsta būs vai nebūs iespējams nepieciešamības gadījumā ar viņu sazināties arī līdz vizītei. Mani pacienti man zvana vai raksta, ja kas ir noticis un es dienas laikā atbildu, ja nesanāk uzreiz. Akūtākās situācijās atbildu ātrāk!

Kad šis viss ir noticis, jūs ar labāku izpratni par savu problēmu un piedāvātu risinājumu dodaties mājās!

Situācijās, kad pacientam nav iespējams pilnvērtīgi palīdzēt ambulatori, tiek piedāvāta iespēja ārstēties kādā no stacionāriem vai dienas stacionāriem!

Jaunā gada apņemšanās un kāpēc tās tik ātri beidzas

Sun, 27 Jan 2019 13:50:00 +0000

Cilvēki jauna kalendārā gada sākumu mēdz sasaistīt ar kāda dzīves posma maiņu savā dzīvē, kaut katra diena, kad pamostamies ir pirmā mūsu atlikušā mūža diena un īsti nav iemesla darīt lietas, kas nepatīk vai izvairīties no tā, ko vēlamies savā dzīvē. Janvāra apņemšanās noteikti varētu pretendēt uz līdera statusu starp neveiksmīgākajām- vismaz absolūtos skaitļos- jo to ir tik daudz. Kampaņveidīgas akcijas īsti nestrādā nekur- jā, tās pievērš uzmanību kādai aktuālai problēmai, bet līdz vēlamajam rezultātam ar vienu kampaņu lielākoties nonākt neizdodas.

Janvāra izvēlēšanos par pārmaiņu sākumam dažkārt izraisa apkārtējā gaisotnē esošā “gada atskaites nodošanas” vēsmas: intensīvākas veselīga dzīves veida reklāmas, apkārt esošo runas par plānotajiem uzlabojumiem viņu dzīvēs, kā arī mazliet nenopietna attieksme pret saviem “pārvērtību mērķiem”.

Vēl kā nozīmīgs faktors minams, ka cilvēki nospraužot apņemšanos sākt “jaunu dzīvi”, jau gandrīz pilnībā uzreiz sev piedod grēkus, ko ir paveikuši līdz šim!

Valdzinoša ir sajūta, ka jau no Janvāra - jaunā gada sāksies jauna dzīve. Un tas parasti ir pavisam drīz (jo janvāra apņemšanās kā likums nekad netiek nospraustas ātrāk kā decembrī vai novembra beigās)! Kāpēc gan liegt sev šo prieku?

Lai cik ļoti neveiksmei nolemtas ir šīs janvāra apņemšanās, tām ir sava vērtība. Kaut uz brīdi tās ļauj noticēt, ka ir iespējams uzsākt “jaunu dzīvi” vai uzlabot iepriekšējo. Ar šo ticību dažreiz “ir par īsu”, bet bez viņas arī nekas neizdosies!

Kad mātei jābeidz palīdzēt pieaugušiem bērniem materiāli?

Sat, 15 Dec 2018 13:28:00 +0000

Atbilde pēc būtības ir ļoti vienkārša- tad, kad viņi ir kļuvuši pieauguši un tas vairs nav nepieciešams. Diemžēl reālajā dzīvē ir vērojamas galējas novirzes abos virzienos: kad atbalsts netiek sniegts jau no ļoti agrīna vecuma; kā arī ir gana daudz situāciju, kad pieaugušais bērns ir materiāli atkarīgs no vecākiem jau krietni cienījamā vecumā.

Pirmajā gadījumā it kā viennozīmīgāk būtu saprotams, ka vecākiem ir jāpalīdz bērnam vismaz līdz vecumam (atbilstoši sabiedriskajā iekārtā, kurā dzīvo ģimene, pieņemtajām normām), kad viņš ir spējīgs nodrošināt savas pamatvajadzības. Pretrunīgāki varētu būt viedokļi par to, kas notiek tālāk, kurā brīdī noteikti jau vairs nevajadzētu atbalstīt materiāli pieaugušo bērnu. Tas, cik ilgi kāds saņem un kāds dod materiālu atbalstu, vistiešākā veidā ir saistīts ar audzināšanu un ģimenes attiecībām un tradīcijām.

Kopumā visiem no malas ir diezgan viegli nolasāms, kāpēc kāda ļoti mīloša māte savu, visbiežāk, dēlu pietur un materiāli atbalsta līdz vecumam, kad sen jau būtu bijis vai ir pagājis laiks veidot savu ģimeni. Tāpat arī no malas var pārgudri secināt, ka kādu ļoti turīgu vecāku bērns ir pilnīgi bezjēdzīgs un nespēj pats sev nodrošināt neko, jo vecāki savā laikā pārāk daudz laika veltījuši naudas pelnīšanai nevis bērnu audzināšanai. Un, visticamāk, šie novērojumi un spriedelējumi kaut kādā mērā izskaidros situāciju, bet tie nepiedāvā nekādu risinājumu.

Ja šo jautājumu uzdod sev par savu (pieaugušo) bērnu, tad vislabāk pie atbildes var palīdzēt nonākt, sākot viņu tiešām uztvert kā pieaugušu un patstāvīgu cilvēku. Protams, tuvu cilvēku. Izejot no šīs pozīcijas, objektīvāk var novērtēt, vai viņam vajadzētu sniegt materiālu palīdzību, vai ļaut pašam tikt galā. Te ir vēl viena svarīga sadaļa par vecāku spēju pieņemt lēmumu, kas palīdzētu bērnam vienlaicīgi kļūt patstāvīgam un justies droši, ka viņa ģimene ir viņa atbalsts. Protams, nozīme ir vecāku spējai pieturēties pie šī lēmuma.

No šī visa var secināt, ka vienkārši šis jautājums ir atbildams līdz brīdim, kad tas kļūst pašam aktuāls un risināms. Kad tas notiek, tad neviena standartizēta atbilde nedos konkrētu risinājumu. Jo ir
vērtības, kas ir pašam jāizaudzina sevī un savā ģimenē, un to ir iespējams sākt darīt jebkurā brīdī tā vietā, lai meklētu kādu mistisku atbildi vai padomu no ārpuses.

Jūtu, ka neko nepagūstu izdarīt… Kā reaģēt šādā situācijā?

Fri, 14 Sep 2018 05:56:00 +0000

Brīžos, kad ir radusies vai saasinājusies izjūta, ka neko vairs nepagūsti izdarīt, vispareizāk uz kādu laiku atcelt visus darbus. Tās var būt dažas minūtes, stundas vai dienas – atkarībā no cilvēka un situācijas.

Pauzīte vajadzīga, lai uz radušos situāciju paskatītos it kā no malas, izvērtētu svarīgāko un atmestu lieko – to, kas rada haosu. Gadījumos, kad šāds stāvoklis atkārtojas bieži un nogurdina ilgtermiņā, vajadzēs vairāk laika, lai saprastu, kāpēc tā notiek un ko ar to darīt.

Kaut arī aizņemtības un steigas izjūta nav saistīta ar padarītā darba daudzumu, kvalitāti vai vērtību, tomēr liela daļa cilvēku izvēlas radīt aktīvas darbošanās un daudzu pienākumu atmosfēru, šādi savu ikdienu padarot it kā jēgpilnāku. Bet citi savukārt neķeras nekam klāt, ja neredz, viņuprāt, svarīgu un uzreiz sasniedzamu rezultātu. Abās situācijās trūkst tālejošāka mērķa vai plāna. Ja cilvēks neredz virzienu, kurp dodas, tad nekur arī nenokļūst.

Protams, arī cilvēks ar visai skaidri izvirzītu mērķi var nokļūt saspringtā situācijā, kad parādās šaubas par savām spējām. Nereti šaubas ir pamatotas, un no kaut kā nākas atteikties, bet citkārt šādam periodam izdodas tikt pāri un arī kaut ko iemācīties no pieredzētā. Spēja mācīties un apgūt kaut ko jaunu ir tā īpašība, kas palīdz nepieļaut vienu un to pašu kļūdu atkārtošanos.

Kā atpūsties pirms nopietna darba cēliena?

Gaidāmajam intensīvajam darba cēlienam ir iespējams sevi sagatavot. Cilvēkam, kas būs atpūties, darbošanās normālā ikdienas režīmā šķitīs ērta un patīkama. Pārgurušais uz jebkuru situāciju reaģēs emocionālāk un dramatiskāk, kaut ārējie apstākļi būtiski nebūs mainījušies.

Ko darīt? Ir jāizvērtē situācija un jāatpūšas. Ja noguruma pakāpe nav pārlieku liela, atpūtu var sniegt kādas jaunas aktivitātes, bet liela noguruma gadījumā ir nepieciešama arī pasīva atpūta. Tiesa, ar to nepietiks, lai spēki atjaunotos pilnībā. Tāpēc katram individuāli ir jāatrod tieši sev piemērotākais atpūtas veids, tā ilgums un vieta.

Svarīgi arī, lai turpmākais darba cēliens būtu saistošs. Pretējā gadījumā vēlme un spēja darboties būtiski neuzlabosies, lai vai kā tu atpūstos!

Vīrs grib ieslīgt mīkstās čības, bet man gribas apķert visu pasauli. Ko darīt, lai nav jāšķiras?

Sat, 18 Aug 2018 15:45:00 +0000

Lai ilgstoši un veiksmīgi saglabātu attiecības, ir jānosargā sevi no izšķīšanas tajās. Ja ir vēlēšanās “apķert visu pasauli”, tad tas ir jādara. Un tas nenozīmē, ka otrai pusei ir jājūtas tieši tāpat attiecīgajā brīdī. Ja otrā puse tieši tā nejūtas, tad tā nebūt nav vainojama pie iespējamas katastrofas attiecībās.

Ja šāda problēma ir ieilgusi, pat pastāvīga, varbūt tiešām ir jāšķiras.

Ģimenes vai citu attiecību vērtība sastāv no vairākiem dažādiem lielumiem, ne tikai no sadzīvisko ritmu sinhronitātes vai tās trūkuma. Ja ir radušās domas par šķiršanos šādā ikdienas strīdiņā, prātīgi būtu vēsu prātu izanalizēt un saprast savas attiecības, savu un partnera lomu tajās. Un tad pieņemt kardinālus lēmumus. Ja tiešām šis ir bijis tikai iegansts, lai pārtrauktu attiecības, iespējams, pamatīgāk tās izanalizējot, jūs gūsiet kādas atziņas, kas palīdzēs turpmāk nenokļūtu tieši šādā situācijā. Varbūt tieši otrādi- jūs sapratīsiet, ka tas nav nekas būtisks un tam nevajadzētu raisīt šādas pārdomas.

Jebkurā gadījumā, domājiet plašāk, paļaujieties uz savām vēlmēm un nebaidieties, realizējiet tās, nemeklējot attaisnojumus citu cilvēku reakcijās!

Vai paļauties uz horoskopa ieteikumiem ir slikti?

Mon, 30 Jul 2018 15:57:00 +0000

Tas nav ne slikti, ne labi- tas ir atbilstoši attiecīgā indivīda personības struktūrai, intelektuālajai attīstībai, personības briedumam, sociālajai piederībai un kulturālajām niansēm. Uz kaut ko paļauties un kaut kam ticēt noteikti ir veselīgāk nekā visu apšaubīt un dzīvot patstāvīgās bailēs par sevi un savu nākotni. Lielākoties cilvēki, kuri tērē savu laiku horoskopu lasīšanai, ikdienā neko îsti nemaina atkarībā no izlasītā un šī laika pavadīšana ir tikpat bezjēdzīga kā šāda jautājuma uzdošana.

Bet atslodze ir vajadzīga katram un šis eksistenciālo domu aizēnojums sadzīvisko rūpju nomāktajā prātā var palīdzēt šajā sakarā.

Ir cilvēku daļa, kas nopietnāk pievērsusies horoskopiem un citiem pareģojumiem. Kāds komfortabli jūtas ar to, veiksmīgi funkcionē sabiedrībā un atrod sev apkārt domubiedrus. Citi, turpretim, acīmredzami cieš no kaut kādām neveiksmēm un meklē risinājumus ārējos, mistiskos avotos, kaut nereti pat paviršam paziņam ir nojaušams, ka problēmas risinājums atrodams tepat mūsu galaktikā. Jebkurā gadījumā, ja prātu nomāc bažas par to, vai paļaušanās uz horoskopu ieteikumiem ir slikti, viena no rekomendācijām būtu pievērsties jebkāda veida pašizaugsmei, kas dzīvi padarītu interesantāku un skatu uz pasauli plašāku!

Situācija – neko nevaru izdarīt mammai pa prātam, nekas viņai nav labi. Kā rīkoties, sāpināt viņu negribas?

Mon, 09 Jul 2018 13:55:00 +0000

Kamēr cilvēks izaug, nobriest, kļūst patstāvīgs, māte lielā mērā ietekmē viņa pasaules uztveri, spēju analizēt notikumus un pieņemt lēmumus, veikt darbības, un mātes reakcija uz paveikto ir lietu mērs. Ideālā versijā pieaugušam cilvēkam būtu jāatspoguļo šīs audzināšanas sekas, un mātei vajadzētu būt apmierinātai.

Tomēr bieži vien tā nav, un tas cilvēkam sagādā lielākas vai mazākas ciešanas. Kāds šo ciešanu iespaidā kļūst nomākts vai vaino sevi, kāds cits baidās pieņemt lēmumus, bet vēl kāds vaino vecākus (māti), par katru cenu cenšas norādīt uz viņu kļūdām, pat filmu par to uztaisa!

Mani pacienti nereti norāda uz sarežģītām attiecībām ar vecākiem, galvenokārt ar māti. Pārmetumi izskan dažādi, bet biežāk sastopamais nudien ir tas, ka izdarīt kaut ko mātei pa prātam ir teju vai neiespējami. Lielākoties šāda situācija rada nomāktību vai aizkaitinājumu, bet gadās arī, ka nevēlēšanās māti sāpināt ir pieminēto apstākļu sarakstā (tiesa, samērā reti).

Katrā ziņā attiecības vai to neesamība ar māti cilvēku iespaido visu mūžu.

Par ko vērts aizdomāties? Parasti, ja dzīvē visi apstākļi ir daudzmaz veiksmīgi, cilvēks nobriest un izveido pats savu lietu mēru, un jūtas drošs, un pārliecināts par to, pat ja tas nesakrīt ar mātes vīzijām, kā arī spēj paciest viņas nepatiku, jo viņu vada pārliecība par savas rīcības pareizumu un viņš pats veido savu dzīvi. Protams, var sanākt arī tā, ka viss mūžs tiek nodzīvots, vadoties pēc mātes lietu mēra.

Ir vērts aizdomāties, ja mātes viedoklis vai reakcija būtiski ietekmē tavas izvēles dzīvē un tādēļ nejūties laimīga. Pat ja rīkojies pēc sava prāta, par spīti mātes gribai, bet šādi pazaudē gandarījumu par paveikto.

Dažkārt cilvēki izvairās vai baidās pieņemt kādu lēmumu patstāvīgi un uzņemties atbildību par to – arī šādās situācijās nākas dzirdēt par mātes iespējamo nosodījumu, kurš it kā attaisno un noņem atbildību. Vajag diezgan daudz drosmes, lai rīkotos pēc savas pārliecības, zinot, ka esi viena ar savu izvēli.

Kā atrast kopsaucēju? Sāc cienīt gan sevi un savus lēmumus, gan arī apkārtējos un viņu viedokļus. Protams, arī no viņiem sagaidi cieņu pret sevi un savām izvēlēm. Bet – vari arī nebeidzami pārdzīvot, strīdēties, spītēties, melot, salīgt un lielāko daļu dzīves veltīt šai mūžam neatrisināmajai problēmai, un nepamanīt, kā gadi aizlido. Un savos 30–40 gados joprojām vaimanāt, ka mātei nekas nav labi.

Pašai vien ir jāizlemj, ko darīt, ja māti nekas neapmierina, bet negribas viņu sāpināt. Māte lielākoties nav gatava ieviest kādas būtiskas pārmaiņas savā dzīvē, tāpēc kaut kas acīmredzot ir jādara ar sevi, piemēram, beidzot pieaugt un nobriest vai arī atlikt to uz (ne)noteiktu laiku.

Kā pareizāk rīkoties, ja otrs vienmēr uzspiež savu gribu un savu viedokli? Strīdēties negribas, bet pazaudēt sevi ne tik?

Sun, 01 Jul 2018 12:59:00 +0000

Sākotnēji būtu svarīgi saprast, kas ir tās darbības un tie viedokļi, kuriem pakļaujoties Jūs jūtat, ka esat disharmonijā ar sevi- pazaudējat sevi. Ja esat kaut kādu sev svarīgu iemeslu dēļ nolēmis būt kopā vai kaut vienkārši komunicēt ar cilvēku, kurš nemitīgi uzspiež savu viedokli/gribu, visdrīzāk pārskatāmā laikā viņš nemainīsies, tāpat kā nemainīsies Jūsu personības nianses, kuru dēļ šāds jautājums ir kļuvis aktuāls!

Tāpēc ir nepieciešams saprast, kas pavisam noteikti nav Jums pieņemams un veltīt atsevišķu laiku, lai izrunātu jums abiem saprotamā un uztveramā sarunā tieši šos jautājumus un nospraust robežas. Lielākajā daļā gadījumu šāda rīcība ir produktīva, ja savstarpēji komunicē pietiekoši nobriedušas personības, kuras ir ieinteresētas attiecību saglabāšanā.

Kāpēc citiem labāk patīku, ja saku, ka man klājas slikti?

Sun, 17 Jun 2018 17:44:00 +0000

Ja cilvēks, atbildot uz jautājumu par pašsajūtu, stāsta par kādām bažām, raizēm vai sūdzībām, iejūtīgāks, pieklājīgāks vaicātājs centīsies iedziļināties problēmā, atbalstīt. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mainīsies viņa patika vai nepatika pret sarunu biedru.

Cilvēkam veselīgi ir izveidot pašam par sevi skaidru priekšstatu - par savām labajām un ne tik labajām īpašībām, ne tik ļoti balstīties uz apkārtējo reakcijām un uz to emocionāli reaģēt. Ja pašlaik var saņemt papildu uzmanību no līdzcilvēkiem, daloties ar informāciju par savām problēmām, ar laiku apkārtējie no tā nogurs un, iespējams, sāks apzināti vai neapzināti izvairīties no tevis. Ja būsi piedzīvojis ko patīkamu un pats spēsi nesavtīgi par to priecāties un dalīties, arī apkārtējie to novērtēs, vēlēsies tevī ieklausīties, jo tas viņus iedvesmos.

Konkrētāka atbilde uz šo jautājumu būtu: ja visbiežāk šķiet, ka apkārtējie labprātāk tevi redz nokļuvušu nelaimē, steigšus skrien pie psihoterapeita! Tā ir neveselas personības pazīme, kas jāārstē. Apkārtējo cilvēku emociju un reakciju uztvere šādās situācijās lielākoties ir savu iekšējo pārdzīvojumu atspoguļojums. Pat, ja nespēj pieņemt, ka tavai personībai būtu kāda nianse, kurai varētu palīdzēt psihoterapeits, izvērtē, kāpēc tev apkārt varētu būt tik daudz skaudīgu cilvēku. Arī šajā jautājumā psihoterapeits tev var palīdzēt nokļūt pie vērtīgām atklāsmēm.