drstane.lv - Raksti

Trauksmes neiroķīmiskie aspekti

Tue, 27 Oct 2020 13:58:00 +0000

Ikdienā es strādāju ar dažādām psihiskām problēmām- depresija, veģetatīvā distonija, izdegšanas sindromu un citām. Katrai no šīm slimībām ir savi simptomi un gaita. Pastāstīšu par vienu simptomu, kurš ir raksturīgs vairākiem psihiskiem traucējumiem un kuru kā simptomu min liela daļa manu pacientu - tā ir trauksme. Pastāstīšu tieši tās neiroķīmiskos aspektus. Tādā veidā labāk var izprast, kas notiek cilvēka organismā, ja tiek izjusta trauksme. Tie ir specifiski bioķīmiski procesi, kas rada šo sajūtu. Tāpat arī mēs uztraucoties, stimulējam šo procesu norisi. Konkrētāk es pastāstīšu par aktīvajām vielām, kuras veidojas mūsu organismà un to koncentrācija nosaka, vai izjūtam trauksmi vai mieru. Kā arī pretēji- ietekmējot šo vielu daudzumu, ir iespējams provocēt trauksmes vai miera stāvokli.

Tātad trauksmes patoģenēze tiek saistīta ar gamma amino sviestskābi (GABA) un monoamīnu transmiteriem - noradrenalīnu, serotonīnu un nedaudz mazākā mērā ar dopamīnu.

GABA - tas ir galvenais inhibējošais jeb kavējošais smadzeņu transmiters jeb aktīvā viela. Tā galvenā funkcija ir samazināt nervu šūnu aktivitāti, kuras saistās ar gaba. Tātad, GABA ir nervu sistēmu nomierinoša aktīvā viela. Tas tiek ražots smadzeņu šūnās no glutamāta. Tas mazina stresu, uzlabo miegu, nodrošina muskuļu relaksāciju. Normālos apstākļos, ja ir organismā optimāls daudzums gaba un organisms uz to labi reaģē, cilvēks jūtas mierīgs un ir labā garastāvoklī. Piemēram, alkohols ļoti stipri saistās ar gaba receptoriem un tad GABA koncentrācija strauji pieaug un augstāk minētās sajūtas ir ļoti stipri izteiktas. Ne visiem alkohols izraisa šādas sajūtas - tas tamdēļ, ka cilvēkiem atšķiras GABA receptoru skaits un aktivitāte. Alkohols gan nav labs veids kā stimulēt šos receptorus, jo tas rada atkarību un citas blakus parādības. No stāstītā varam secināt, ka trauksmes gadījumā ir samazināts GABA daudzums. Tāpat samazināts gaba daudzums var būt saistīts ar depresiju, atmiņas un miega traucējumi. GABA receptorus var stimulēts, piemēram, lietojot magnija preparātus, ēdot pilngraudu produktus, pākšaugus, riekstus (valrieksti un mandeles), zivis un jūras produktus. Runājot par GABA uzņemšanu ar gataviem uztura bagātinātājiem ir tā, ka tie nešķērso asins-smadzeņu barjeru un nevar nokļūt galvas smadzenēs šādā veidā un nevar pildīt tādu pašu funkciju kā gaba, kas sintezējas mūsu smadzenēs. Toties tas var, piemēram, stimulēt augšanas hormona sintēzi, kas uzlabo organisma atjaunošanās procesus.

Aktīvā viela, kurai ir nozīme trauksmes patoģenēzē ir noradrenalīns.

Tas tiek sintezēts no dopamīna. Organismā tas veidojas virsnierēs un galvas smadzenēs. Dažos audos noradrenalīns tiek pārvērsts adrenalīnā. Perifērajā nervu sistēmē adrenalīns ir galvenais atbildīgais hormons par stresa reakcijām, bet centrālajā nervu sistēmā tas ir noradrenalīns. Smadzenēs ir vairāki receptori, kuri ir saistīti ar noradrenalīna vielmaiņu. Pārlieku liela šo receptoru aktivācija palielina šī hormona sekrēciju un pieaug trauksmes un stresa līmenis. To var stimulēt dažādas vielas un arī satraucoši notikumi. Šī hormona izdalīšanās ir svarīga izdzīvošanas situācijās, kad vajag ātri reaģēt, piemēram bēgt no kaut kā. Situācijās, kad cilvēks izjūt trauksmi noradrenalīna daudzums ir paaugstināts. Ja nav būtiski traucēta receptoru darbība, šī hormona daudzums atgriežas normas robežās, kad nav stresa izraisītājfaktori. Izteiktas trauksmes gadījumā cilvēkam paātrinās sirdsdarbība, elpošana, parādās psihomotors uzbudinājums, bieži var pievienoties baiļu sajūta, jo cilvēks nesaprot, kas ar viņu notiek un ir bailes nomirt. Šie simptomi ir tieši saistīti ar strauju adrenalīna izdalīšanos! Šajās situācijās, kad ir izteikta trauksme, bet ir nepieciešams to kontrolēt, vienkāršs un efektīvs veids ir, piemēram, elpošanas vingrinājumi. Tāpat var izmantot augu izcelsmes nomierinošus līdzekļus, piemēram baldriāna preparātus vai citus aptiekā pieejamus. Ja neizdodas kontrolēt trauksmi, vajag griezties pie speciālista un iespējams tiks nozīmēti kādi medikamenti. Jābūt piedardzigam, ja trauksme ir it kā bez saprotama iemesla, atkārtojas vai arī iemesls pēc būtības nav tik satraucošs kā reakcija uz to. Tādās situācijās būtu pareizi griezties pēc palīdzības pie speciālista.

Aktīvā viela - serotonīns.

Serotonīns ir komplicēts saistībā ar to, ka ir vairāk receptoru ar dažādiem efektiem uz serotonīna vielmaiņu. Serotonīns tiek ražots galvas smadzenēs. Serotonīna nozīme ir konstatēta dažādās sfērās- impulsu kontrole un agresija, apetīte, neiroendokrīnā regulācija, miegs, seksuālā funkcija, garastāvoklis un trauksme. Ja ir izmainīta serotonīna koncentrācija, traucējumi var rasties katra vai vairākās no šīm sfērām. Vairāki antidepresanti, kuri arī mazina trauksmi, darbojas tieši tā, ka aiztur serotonīnu starpsinapju jeb nervu savienojumu telpā. Bet jāpiemin, ka gan palielināts, gan pazemināts serotonīna daudzums var provocēt trauksmes sajūtu. Serotonīna ietekme uz trauksmi šobrīd joprojām aktīvi tiek pētīta un pilnīgi precīza serotonīna saistība ar trauksmi nav nodefinēta, bet ir skaidri zināms, ka serotonīna darbība galvas smadzenēs ir saistīta ar trauksmes sajūtu. Dabiski veidi, kā uzturēt normālu serotonīna līmeni būtu saistīti ar dzīvesveida korekcijām - pietiekošs miegs, sabalansēts uzturs, fiziskās aktivitātes. Svarīgs serotonīna vielmaiņā ir D vitamīns. Savā praksē sastopos ar to, ka gandrīz visiem tā līmenis ir pazemināts. Iesaku noteikt tā līmeni un nepieciešamības gadīnumā to uzņemt papildus ar uzturu bagātinātājiem! Neiesaku triekties saulē un censties to uzņemt aktīvi sauļojoties, jo sekas riski saistīti ar sauļošanos ir gana nopietni un reāli. No pārtikas produktiem serotonīna līmeni ietekme, piemēram, jogurts un tādi fermentāti produkti kā skābēti kāposti!

Vēl tad pieminēšu arī dopamīnu, kurš tiek ražots galvas smadzenēs un nierēs. Dopamīna izdalīšanās ir saistīta ar baudas sajūtu. Kad mēs izjūtam baudas sajūtu, tad smadzenēs ir palielinājudies dopamīna koncentrācija. Dopamīna vielmaiņas traucējumi ir saistīti ar dažādām atkarībām. Ir pētījumi par to, ka samazināts dopamīna receptoru daudzums ir saistīts ar psihiskiem traucējumiem, kuru gadījumā cilvēks izjūt trauksmi. Dabiski veidi kā palielināt dopamīna līmeni ir sabalansēts uzturs, pietiekošs miegs un fiziskās aktivitātes. No vielām, ko var uzņemt papildus ir probiotiki, magnijs, ka arī sekot D vitamīna limenim un nepieciešamības gadījumā to uzņemt papildus. Tāpat palīdzēs arī zivju eļļa un žeņšeņa sakne.

Šeit biju apkopojusi informāciju par dažādiem procesiem galvas smadzenēs, kuri norit, kad izjūtam trauksmi. Šie procesi arī mijiedarbojas savā starpā un nav tā, ka ir tikai viens atsevišķs rādītājs izmaiņās, kad izjūtam trauksmi. Tāpat arī pati trauksme var atšķirties- ir akūtās lēkmes, kas var sasniegt pat panikas līmeni, kad ir svarīgi ātri kupēt šo stāvokli un ir hroniski stāvokli, kad cilvēks nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem izjūt kādu fona trauksmi. Lai cik cilvēciska parādība nebūtu trauksme, tā ir disfunkcionāla un diezgan bezjēdzīga sajūta, jo atšķirībā no bailēm saistībā ar kādu konkrētu apdraudējumu, nav saistīta ar kādu tiešu draudu un arī nepalīdz mūs ne no kā pasargāt. Tieši pretēji- samazina funkcionēšanas efektivitāti un hroniskās trauksmes gadījumā rada iepriekš minēto vielu disbalansa pieaugumu. Izveidojas tāds kā apburtais loks. Jau iepriekš minēju, ka viena no pamatlietām ir režīms, uzturs, fiziskās aktivitātes, miegs un pietiekoši apmierinoša vai ideālā gadījumā laba emocionālā vide darbā un mājās- vismaz vienā no šīm vietām. Tālāk jau varam palīdzēt organismam uzturēt sevi līdzsvarā ar minetājajiem pārtikas produktiem, uztura bagātjnātājiem un vitamīniem. Bet vajag paturēt prātā variantu, ka ar to var būt par maz un nepieciešamības gadījumā vērsties pēc palīdzības pie speciālista- psihiatra, psihologa vai psihoterapeita.

Psihisko traucējumu aktualitātes pandēmijas laikā

Fri, 09 Oct 2020 09:50:00 +0000

Psihisko traucējumu aktualitātes pandēmijas laikā.

Nu jau labu laiku pasaule dzīvo jaunā, neierastā ritmā. Ir noteikti dažādi ierobežojumi saistībā ar pulcēšanos un stingrāki noteikumi par higiēnas un dezinfekcijas jautājumiem. Pie mums Latvijā izmaiņas uz doto brīdī nav skarbākās, tomēr nevar noliegt, ka ikdiena lielai daļai cilvēku ir būtiski izmainījusies. Tas arī ir faktors, kāpēc šīs infekcijas slimības gadījumā ir jārunā par psihiatrijas aktualitātēm. Pašlaik pasaulē tiek veikti daudz pētījumu par to, kā izmainās cilvēku psihoemocionālais stāvoklis pandēmijas laikā. Tiek pētīti līdz pandēmijas sākumam psihiski veseli cilvēki, gan arī cilvēki, kuri ir pirms pandēmijas meklējuši psihiatra palīdzību saistībā ar kādām sūdzībām. Psihiatra palīdzību nācies meklēt arī cilvēkiem, kuriem iepriekš nav bijusi nepieciešamība pēc tādas. Cilvēki, kuriem psihoemocionālais stāvoklis ir pasliktinājies ir atrodami gan starp vieniem, gan otriem.

Cilvēkiem, kuriem jau līdz šim ir jau bijuši kādi traucējumi, ir grūtāk adaptēties patreizējiem apstākļiem un vairākos pētījumos ir secināts, ka dažādi simptomi un slimību paasinājuma ir biežāk nekā līdz tam veseliem cilvēkiem! Tādiem, kuri ir labi funkcionējuši savā ikdienas vidē un rutīnā un jutušies visnotaļ stabili ir vieglāk pielāgoties, tomēr arī ne vienmēr tas izdodas. Saskaņā ar pētījumu rezultātiem, grūtāk klājas cilvēkiem, kuri dzīvo vieni- bez ģimenes, sievietēm, jauniem cilvēkiem. Protams, svarīgi, cik ļoti ir jaunie apstākļi izmainījuši konkrētā cilvēka dienas kārtību, komunikāciju ar apkārtējiem, finansiālo stāvokli, utt. Jaunās kārtības dēļ viena daļa cilvēku ir spiesta, nu jau diezgan ilgstoši, dzīvot pavisam citā ritmā nekā pirms tam bija iekārtojuši un saraduši. Dažiem situācijas izmaiņas ir galēji nepiemērotas kādā vai vairākās no ikdienas vidēm, kas arī ir novedis pie psihoemocionālā stāvokļa dekompensācijas. Kā rezultātā pilnīgi veselam cilvēkam var sākt parādīties veģetatīvās distonijas, izdegšanas, depresijas vai citu psihisko traucējumu simptomi. Kopā ar šiem simptomiem cilvēkam var parādīties arī apjukums no neizpratnes par to, kas ar viņiem notiek un dažkārt arī bezcerības sajūta, jo ir kaut kādā mērā zudusi kontroles sajūta par savu dzīvi. Ikdienā bieži novērojams, ka cilvēkiem ar nepieciešamību just kontroli par burtiski visu, ir liela iespēja iedzīvoties dažādos neirotiskos traucējumos situācijās, kad izrādās, ka visu īsti nav iespējams kontrolēt, kā, piemēram, pandēmijas apstākļos.

Tas, ka cilvēks pilnīgi visu laiku nav ļoti priecīgs, laimīgs, apmierināts ar dzīvi, utt. nenozīmē, ka viņam jāskrien steidzami pie psihiatra. Ik pa laikam justies nomāktam, neapmierinātam ar kaut ko, dusmīgam, aizvainotam, apjukušam vai nogurušam ir cilvēcīgi un pieļaujami, bet, ja tas kļūst traucējoši pašam un apkārtējiem, ir vērts pavērot sevi un apdomāt nepieciešamību griezties pēc palīdzības. Cilvēki, kuri ir saskārušies kādreiz dzīvē ar šādām problēmām, labāk atpazīst sava stāvokļa izmaiņas un jau zin, kad vajag griezties pēc palīdzības. Cilvēki, kuriem nav šādas pieredzes bieži vien laicīgi nepamana un nenoreaģē uz izmaiņām savā pašsajūtā, tā novilcinot laiku palīdzības saņemšanai. Turpinājumā, nešķirojot diagnozes, minēšu situācijas, kad vajadzētu apsvērt nepieciešamību griezties pēc palīdzības.

o Ja jūs ilgstoši jūtaties nomākts - vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Agrāk tas iespējams jums nav bijis raksturīgi, bet tagad ir pazudusi vēlme tikties, komunicēt ar draugiem, hobiji nesagādā prieku vai pat ir grūti saņemties, lai vispār ar tiem nodarbotos.

o Ir palicis grūtàk koncentrēties, paveikt darba vai kādus mājas darbus, kas pirms tam padevās viegli vai pat nemanījāt, ka tas prasa kādu piepūli (atbildēt uz epastiem, telefona zvaniem, pagatavot brokastis, utt).

o Grūtības savaldīt savas emocijas, esat vieglāk satraucams, daudz kas ir sācis kaitināt apkārtējos cilvēkos, vidē, sadzīves situācijās, tajā pašā laikā nespējat sajūsmināties par lietām, kas agrāk patika.

o Ir parādījušās kādas sūdzības par fizisko veselību, esat bijis pie ārsta, bet nekāda slimība nav atrasta, tomēr jūtaties fiziski slikti!

o Ir pasliktinājušās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, jo jums ir grūti komunicēt ar cilvēkiem, nevarat brīvi iesaistīties sarunās un just gandarījumu par to

o Ja ir pasliktinājies miegs, piemēram:

§ ir grūtības aizmigt vakarā,

§ mostaties pa nakti,

§ nevarat atkārtoti aizmigt,

§ miegs ir nemierīgs,

§ no rīta jūtaties neizgulèjies,

§ pa dienu ir izteikta miegainība un, iespējams, nespēks.

o Ja jums ir sajūta, ka kaut kas jūsos ir mainījies, neesat īsti pats un, iespējams, netiekat ar sevi galā un jūtat, ka jums noderētu palīdzība.

Ja atpazīstat sevi vai kādu sev pazīstamu cilvēku saistībā ar šiem aprakstiem, vizīte pie speciālista būtu vēlama.

Īsumā kā notiek vizīte pie psihiatra. Nav vienota un apstiprināta algoritma par to, kā tieši jānotiek vizītei, kā arī diezgan ievērojami var atšķirties speciālistu darba stils, tomēr visus vieno viens mērķis - saprast cilvēka problēmu un piedāvāt tai risinājumu (ārstēšanu).

Pirmreizējà vizīte pie psihiatra bieži ir garāka par turpmākajām vizītēm- ja tādas būs. Vidēji garums ir 30 min - 1h, atkarīgs no speciālista darba stila un pacienta situācijas. Pirmajā vizītē psihiatrs izvaicās par sūdzībām, dēļ kurām esat griezies pie speciālista, kā arī noskaidros jūsu dzīves gājumu, pārciestās slimības, lielākos pārdzīvojumus, utt. Var gadīties, ka kādi psihiatra jautājumi var likties savādi, bet tie ir nepieciešami, lai ārsts varētu noteikt pacienta psihisko stāvokli. Jebkurā gadījumā, varat ārstam pajautāt, kāpēc tiek uzdots attiecīgais jautājums un jūs saņemsiet atbildi, kurai vajadzētu dzēst jūsu samulsumu.

Pirmās vizītes laikā ne vienmēr ir iespējams noskaidrot precīzu diagnozi, bet noteikti iezīmējas iespējamie virzieni. Pat, ja precīza diagnoze netiek uzstādīta, lielākajā daļā gadījumu ir iespējams jau sniegt palîīzību (nozīmēt kādus medikamentus, sniegt režīma rekomendācijas, ieteikt kādu no psihoterapijas metodēm), jo ir pazīmes, kuras ir kopīgas vairākām slimībām un kuru koriģēšanai var droši nozīmēt nepieciešamo ārstēšanu.

Lai šo pandēmiju pārciestu vieglāk un bez nopietnām seku parādībām ir jārūpējas kā par savu fizisko, tā garīgo veselību. Viss sākas un beidzas ar vienkāršām lietām- regulārs un pietiekošs miegs, sabalansēts uzturs, fiziskās aktivitātes, nodarbošanās, kas sniedz gandarījumu un attīstību, un labas attiecības ar cilvēkiem, kurus ikdienā satiekam klātienē vai attālināti!

Kādēļ ir svarīgi rūpēties par savu psihisko veselību jau šodien?

Sun, 30 Jun 2019 09:04:00 +0000

Psihiskā veselība ir tik ļoti svarīga, jo no tās ir atkarīgs jebkurš pieņemtais lēmums, spēja uztvert un analizēt informāciju, saglabāt labu pašsajūtu un justies spēcīgi neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Psihiatrijā viss ir it kā ļoti relatīvi un subjektīvi, it kā… Tas arī dažkārt pastiprina sabiedrības ne tik nopietno attieksmi pret šo medicīnas nozari. No sākuma jau pašas kaites tiek uztvertas šaubīgi, diagnostika nenopietni un ārstēšana tiek pielīdzināta teju vai narkotiku lietošanai. Neskatoties uz to, psihiatriem darba mazāk nepaliek, jo nievājošā un augstprātīgā sabiedrības attieksme diemžēl problēmu tikai saasina. Sanāk, ka cilvēkiem slepus no kolēģiem, draugiem un ģimenes locekļiem nākas meklēt psihiatra palīdzību.

Biežākās diagnozes ambulatorā psihiatra praksē - veģetatīvā distonija, depresija, izdegšanas sindroms, trauksme. Šīm slimībām ir atšķirīgi diagnostiskie kritēji un dažas no izpausmēm. Lielākajā daļā gadījumu, ko es sastopu savā praksē, problēmas cēlonis lielā mērā ir tas, ka cilvēks kādu (ilgu) laiku ir dzīvojis tik ļoti pretrunā ar to, kas būtu derīgs viņa organismam, ka tas burtiski atsakās strādāt. Piemērs būtu automobilis, kuram netiek veikta nekāda apkope, pēc kāda laika sāk mirgot dažādas dzeltenas lampiņas, tad sarkanas, nu un tad kaut kas sāk lūst. Atkarībā no paša auto un apstākļiem kādos tas ekspluatēts, lietas, kas sākotnēji sāk bojāties, ir atšķirīgas- ritošā daļa, elektronika, motors, utt. Un nojāt var jebkuru auto.

Atšķirībā no auto, cilvēka prātu nevar aizvest uz servisu, kur nomainīs šādas tādas detaļas un viss būs kārtībā. Cilvēki, kuri nav nosargājuši savu “auto” ir dažnedažādākie. Liekas izglītots, labi situēts cilvēks nevarētu ko tādu ielaist. Bet tā gluži nav. Panākumus psihiskās veselības jomā var gūt, ja cilvēka intelekts strādā viņa labā. Ja cilvēks spēj apgūt daudz informācijas, nopelnīt daudz naudas, utt, tas nenozīmē, ka tas viņu padarīs par veselāku, laimīgāku cilvēku. Ir svarīgi ikdienā būt kontaktā pašam ar sevi. Un ļoti dauzi nav. Kā to izdarīt? Tas ir jāmācās kā visas lietas, tas pats ne sevis nekur nerodas. Ja tas nav iemācīts bērnībā, tad tas jāapgūst pašam, reāli pie tā strādājot. Ja cilvēks to ir uztvēris, tad daļa problēmas ir atrisināta, jo patiesībā strādāt viena daļa cilvēku māk diezgan labi.

Kaut gan pārlieku cītīga strādāšana un pienākuma apziņa pret darbu, ir viens no apstākļiem, kas noved cilvēkus līdz psihiatra kabinetam. Neatkarīgi no faktora, kas motivē cilvēku pārstrādāties (apzinīgums, vēlme vairāk nopelnīt, vajadzība pēc atzinības, nemācēšana kā citādi pavadīt laiku), ir iespējams iedzīvoties izdegšanas sindromā. Bet pareizi novirzīta strādāšanas enerģija, palīdz šiem cilvēkiem nudien veiksmīgi tikt atpakaļ ierindā.

Izraisa atkarību un jālieto visu dzīvi – izplatītākie mīti par antidepresantiem

Wed, 13 Feb 2019 08:50:00 +0000

Elīna Evelīna Kardela speciāli "DELFI Viņa"

Vārdu antidepresanti cilvēki bieži vien uztver ļoti atturīgi vai cenšas turēties no tiem pa gabalu. Bet, ja nu tomēr pienāk reize, kad tie ir jālieto? Psihotropos medikamentus lieto tādos gadījumos kā veģetatīvā distonija, depresija, izdegšanas sindroms un, saskaroties ar citiem psihiskās veselības traucējumiem. Sarunā ar psihiatri Lauru Štāni "Viņa" skaidro populārākos mītus cilvēku vidū par psihotropajiem medikamentiem.

Antidepresanti ir viena medikamentu grupa, kuru izmanto gan depresijas, gan somatformas ārstēšanai. Tad ir vēl citu grupu medikamenti, piemēram, trankvilizatori. Par šīs grupas medikamentiem gan būtu jāuztraucas, jo tie ir atkarību izraisoši, tāpēc vairāk par divām nedēļām tos nevar lietot. Šie medikamenti mazāk ārstē, taču risina vairākas akūtas kaites, piemēram, panikas lēkmes. Par antidepresantiem tik ļoti nevajadzētu baidīties, jo tie neizraisa atkarību tādā veidā kā trankvilizatori, jo antidepresanti ietekmē mehānismus galvas smadzenēs, kuri ir atbildīgi par normālu garastāvokli. Vēl stiprāka medikamentu grupa ir neiroleptiskie preparāti, tos lieto, kad cilvēkam jau ir, piemēram, halucinācijas.

"Cilvēkiem patīk visus psihiskās veselības medikamentus saukt par antidepresantiem, kā arī cilvēki bieži vien nespēj atšķirt antidepresantu funkcijas no trankvilizatoru funkcijām. Cilvēkus visvairāk satrauc pierašana pie zālēm," novērojusi speciāliste.

Ir gadījumi, kad vairs pabūt mierā vai atpūsties neder, un ir jāsāk domāt par medikamentiem. Eksperte pauž: "Tad, kad cilvēkam ir iekšējie vai ārējie pārdzīvojumi, kas ir noveduši cilvēku kaut kādā stāvoklī, tad ir jāizvērtē pacienta stāvoklis, vai viņš ir spējīgs atrisināt šīs problēmas. Es izvērtēju cilvēka resursus. Vai nu ir vajadzīgi medikamenti, vai viņš ir jāliek stacionārā, tas ir atkarīgs no cilvēka resursiem, jo medikamenti dod papildu resursus."

Ja cilvēks jūtas nomākts un klāt nāk nepatīkami psihiskās veselības traucējumi, tā vietā, lai dotos pie speciālista, cilvēki uz savu roku meklē informāciju internetā, kas spētu remdēt šīs nepatīkamās sajūtas. Tā rezultātā atrod arī medikamentus, iespējams, pat savas mājas skapīti, kuri izrakstīti kādam no ģimenes locekļiem. Psihiatre uzsver: "Noteikti, ka cilvēkam nevajag sākt lietot medikamentus uz savu roku, bet gan atnākt pie ārsta. Nav obligāti jādodas pie psihiatra, var doties arī pie psihologa vai psihoterapeita, ja terapeits redzēs, ka ir nepieciešami medikamenti, tad nosūtīs pie psihiatra, kurš izvērtēs situāciju. Biežākās diagnozes ir tā pati depresija, izdegšanas sindroms, tad parasti sanāk izrakstīt antidepresantus." Štāne uzsver, ka noder atcerēties – antidepresantam ne vienmēr indikācija ir depresija. Daudziem psihiskiem traucējumiem mehānisms ir līdzīgs. Tā pat var būt depresija, bet simptomi kā somatformas traucējumiem.

Psihiatre pauž, ka visbiežāk tā ir cilvēku attieksme pret zālēm, nevēlās lietot neko ķīmisku, "Kaut gan cilvēki ikdienā visu ko lieto. Piemēram, alkohols. Tas cilvēkiem liekas pieņemami, bet zāles ir sliktas." Kā otru mītu Štāne piemin cilvēku bailes iekrist atkarībā no medikamenta.

Situācijā, kad cilvēki ir nobijušies sākt lietot psihotropos medikamentus, ārstam ir jāatrod pareizā pieeja, kā rīkoties. "Protams, nevienam nepiespiežu lietot izrakstītos medikamentus, bet ir retas situācijas, kad cilvēks ir tik smagā stāvoklī, ka viņš ir bīstams sev vai apkārtējiem. Biežāk gan sev bīstams – vismaz es ar to saskaros. Ja es nozīmētu antidepresantus tajā brīdī, arī tas viņu uzreiz neizglābtu. Ja stāvoklis ir tik akūts, tad pacients ir jāsūta uz slimnīcu. Tas brīdis, kad cilvēks nonāk pie manis, tad visbiežāk viņam ir izvēle – lietot vai nelietot izrakstītos medikamentus. No savas puses es cenšos ieteikt labāko variantu. Piemēram, ja es redzu, ka cilvēks netiks galā bez medikamentiem, tad es izskaidroju, kāpēc būtu jālieto zāles, un cenšos pateikt, ka cilvēks pats netiks galā ar šo situāciju, jo bieži vien cilvēki domā, ka viņiem ar visu ir pašiem jātiek galā. Ir situācijas, kad attiecīgajā brīdī resursu cilvēkam ir par maz. Tad medikamenti var palīdzēt. Vēl ir gadījumi, kad cilvēks negrib lietot antidepresantus, bet pats gan saprot, ka vajadzētu. Tad ir kāds starpposms, kad var mēģināt iedot trankvilizatoru, kas var situāciju atrisināt īstermiņā. Ar šo var cilvēku sagatavot domai, ka zāles var palīdzēt, cilvēkam kļūst vieglāk. Cilvēks pēc tam pats spēj novērtēt, ka var racionālāk domāt un pieņemt lēmumus."

Izplatītākie mīti par psihotropajiem medikamentiem.

Uzsākot lietot psihotropo medikamentu kursu, cilvēki mēdz baidīties par blaknēm, piemēram, pieņemšanos svarā vai izmaiņām personībā. Štāne komentē izplatītākos mītus.

Ja sāk lietot antidepresantus, tad tie jālieto dzīvi.

Vidējais antidepresantu lietošanas laiks ir pusgads. Ja ārstē depresiju, tad mērķis ir tos lietot trīs-četrus mēnešus, ar to cilvēkam būtu jārēķinās. Ir arī cilvēki, kuri antidepresantus lieto visu mūžu. Bet, ja tā ir atsevišķa depresijas epizode, tad statistiski vidēji tas ir pusgads. Lai vispār nonāktu pie antidepresantu medikamentu lietošanas, ir jāpaiet laikam. Tas nav tā, ka cilvēks ir nedēļu bēdīgs. Parasti tas ir vairāku gadu stress vai pārdzīvojums un citi gadījumi. Uz šī fona medikamentu lietošana pusgadu nav ilgs laika periods.

Ja viens nepalīdzēs, citi arī būs neefektīvi.

Jā, tā bieži gadās. Bet pēc blaknēm var pateikt, vismaz kurā virzienā doties, kas palīdz piemeklēt atbilstošāko medikamentu pacientam. Ir, protams, gadījumi, kad ir tiešām grūti atrast piemērotākos, tad kombinē ar citiem antidepresantiem vai citu psihotropo grupu medikamentiem. Bet pārsvarā ar pirmo, otro reizi izdodas piemeklēt atbilstošāko. Ir arī medikamenti, kuri iedarbojas tikai pēc divām nedēļām. Dažreiz uzsākot medikamentozo kursu sākumā var būt sliktāk. Jo vairāk cilvēks izklāsta savas sajūtas vai blaknes lietojot izrakstīto medikamentu, jo ātrāk var piemeklēt pareizo variantu.

Ja jūtos labi, varu pārtraukt lietot medikamentus.

"Tāds ir mērķis - pārtraukt lietot," skaidro psihiatre, uzsverot, ka ir jāklausās un jādara viss, kā ārsts ir teicis. Medikamentus nevajadzētu pārtraukt strauji lietot un arī uzsākt strauji nevajadzētu, bet gan pakāpeniski, jo tas var uzlikt papildu stresu organismam. Tas pasliktina pašsajūtu, var atkārtoties sūdzības, kā arī, ja nākamreiz tiks lietots tas pats antidepresants, tas jau var nepalīdzēt.

Antidepresanti mainīs cilvēka personību.

Ja personība ir bijusi izmainīta, tad medikamenti spēj to atgriezt normālā funkcionēšanas kārtībā. Antidepresanti maina bioķīmiskus procesus galvas smadzenēs, virzot tos tuvāk normai. Sliktāk cilvēks var justies tikai tad, ja ir kāda alerģija no izrakstītā medikamenta vai arī, uzsākot to lietot, līdz organisms pierod. Ja runājam par trankvilizatoriem, tad slikta pašsajūta var rasties tikai tajā gadījumā, kad tie tiek lietoti par ilgu. Tad cilvēks var kļūt apātiskāks, vienaldzīgāks, kā arī viņa atmiņa var pasliktināties.

Avots: https://www.delfi.lv/vina/veseliba/vesela-un-laimiga/izraisa-atkaribu-un-jalieto-visu-dzivi-izplatitakie-miti-par-antidepresantiem.d?id=50797549

Veģetatīvā distonija

Tue, 11 Dec 2018 08:56:00 +0000

Veģetatīvā distonija nereti tiek dēvēta par mūsdienīgu slimību. Šis apzīmējums vienlaikus ir virspusējs un primitīvs, tajā pašā laikā ļoti atbilstošs reālajai situācijai. Lai saprastu, kāpēc arvien vairāk cilvēku sirgst ar šo problēmu, atsaukšos uz pretrunīgajiem procesiem un prasībām mūsdienu sabiedrībā.

Varam novērot, kā pieaug apkārt esošās informācijas daudzums un tās plūsmas ātrums, pieaug nepieciešamība uztvert, analizēt arvien jaunu informāciju un veikli pārslēgties uz citu. Tāpēc jābūt aktīviem, mobiliem, drošiem, pašpārliecinātiem, daudzpusīgiem, atvērtiem jaunām lietām un cilvēkiem. Vienlaikus ļoti liela nozīme ir klasiskām ģimenes vērtībām, pareiziem uzvedības un dzīves pamatprincipiem, kuru ievērošana prasa rāmumu, pacietību, iecietību, pazemību un paklausību. Nav brīnums, ka tik pretrunīgas prasības var radīt zināmu haosu cilvēka emociju pasaulē, un kaut kādā brīdī nav iespējams šo visu sabalansēt. Un organisms sāk izpaust dažādus fiziskus simptomus, kas norāda uz problēmas eksistenci. Šie simptomi ir organisma signāls, ka ir nepieciešams pievērsties sev – savai fiziskajai un emocionālajai veselībai.

Šī diagnoze – somatoforma (somatiskus traucējumus atgādinoša) veģetatīva distonija – lielākoties tiek noteikta tad, kad ir izslēgtas visas iespējamās fiziskās kaites, kuras būtu varējušas radīt esošos simptomus. Ar somatoformu veģetatīvu distoniju biežāk saslimst gados jauni cilvēki, kuriem pilnībā nav noformējusies personība, bet akūta stresa situācijās vai ilgstoši atrodoties psihotraumējošā situācijā šī problēma var skart cilvēkus jebkurā vecumā. Pareizi reaģējot un ārstējot šo problēmu, ir iespējams no tās atbrīvoties. Turpretim, ja tas netiek darīts vai arī veiktās darbības pēc būtības nav risinājušas problēmu cēloni, šī slimība var pāriet hroniskā formā vai arī komplicēties ar smagākām slimībām, kā, piemēram, depresija.

Biežākie somatoformas veģetatīvās distonijas simptomi ir:

grūtības koncentrēties;
neskaidra galva;
reibonis, neskaidra apkārt notiekošā uztvere;
sirds ritma traucējumi, spiedoša sajūta sirds apvidū;
elpas trūkums, sajūta, ka nepietiek gaisa, žņaugšanas sajūta kaklā, sāpes krūtīs;
ilgstošs nespēks;
roku un/vai kāju trīce;
muskuļu spriedze, krampji;
asinsspiediena svārstības;
ķermeņa temperatūras svārstības;
ilgstošas sūdzības par kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumiem (vēdera pūšanās, caureja, aizcietējumi);
pastāvīga trauksmes un baiļu sajūta;
miega traucējumi;
karstuma viļņi, pastiprināta svīšana;
panikas lēkmes, nedrošības izjūta;
grūtības tikt galā ar ikdienas pienākumiem, plānot savas aktivitātes.

Lielākajā daļā gadījumu cilvēks cieš no dažiem (parasti 2–3) minētajiem simptomiem, bet smagākos gadījumos tie mēdz būt vairāki. Raksturīgi, ka simptomi kļūst intensīvāki stresa situācijās, ir mainīgi, nepastāvīgi.

Tā kā šie traucējumi lielākoties ir fiziski, cilvēki meklē palīdzību pie speciālistiem, kas ārstē attiecīgās organisma sistēmas traucējumus. Pat tad, kad fiziskas patoloģijas ir izslēgtas un cilvēks ir nokļuvis pie psihiatra, ne vienmēr uzreiz izdodas aptvert, ka šos simptomus ir izraisījuši kādi psiholoģiski konflikti vai pārslodze. Tomēr šī saistība nav tik abstrakta un netverama. Emocijas ietekmē mūsu organismu un rada dažādas ķermeņa reakcijas. Ir normāli, ka stresa situācijās paātrinās sirdsdarbība, pastiprinās svīšana, ir satraukuma izjūta. Ja cilvēks ir vesels, tad šīs sajūtas pāriet un organisms strādā savā parastajā režīmā, tiklīdz stresa izraisītājs vairs nav aktuāls. Taču, ja cilvēks pastāvīgi pārpūlas vai ilgstoši izjūt stresu, organisms dekompensējas un visus savus spēkus tērē stresa izturēšanai. Ieslēdzas dažādi kompensējošie mehānismi, un organisms sāk darboties izdzīvošanas režīmā. Pastāvīgi palielinātā daudzumā izdalās stresa hormoni, kas noved pie sirdsdarbības paātrināšanās, trauksmes izjūtas, aknās atbrīvojas glikogēns, kas pievada organismam papildu enerģiju, lai tas būtu gatavs pārciest stresu – pieaug muskuļu tonuss, pastiprinās sviedru izdalīšanās. Tiek izjaukts veģetatīvās nervu sistēmas līdzsvars, kas arī izpaužas kā veģetatīvā distonija.

Šī situācija, kad ir zudis veģetatīvās nervu sistēmas līdzsvars, ir kā organisma aizsargreakcija pret tālākiem bojājumiem, pievēršot cilvēka uzmanību problēmas aktualitātei.

Lai arī šie traucējumi ir mokoši un būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti, nereti diagnozes noteikšana var aizkavēt izveseļošanos. Cilvēki, kas cieš no šiem traucējumiem, kā aizsargreakciju izmanto distancēšanos no problēmām, bieži tas notiek neapzināti. Ja pirms tam viņi ir meklējuši fizisku kaiti un nav to atraduši, tad jebkādas diagnozes noteikšana rada sava veida atvieglojumu. Tomēr tas var apdraudēt izveseļošanos, jo dažkārt, diagnozi nosaucot vārdā, cilvēks sāk mērķtiecīgi pievērsties konkrētās diagnozes ārstēšanai. Konkrētajā situācijā tas izpaužas kā fokusēšanās uz veģetatīvās nervu sistēmas disbalansa ārstēšanu dažādos, brīžiem pat absurdos veidos tā vietā, lai rāmi pievērstos savu dzīves problēmu un konfliktu apzināšanai. Būt godīgam un kritiskam pret sevi ir viens no lielākajiem dzīves izaicinājumiem, tāpēc vieglāk ir ļoti cītīgi ārstēt veģetatīvās sistēmas disbalansu.

Ja atpazīstat savas izjūtas saistībā ar minētajiem simptomiem un jums šķiet, ka tā varētu būt veģetatīvā distonija vai varbūt jau esat pārliecināts, ka tā ir veģetatīvā distonija, vērsieties pēc palīdzības. Šo traucējumu ārstēšanā specializējas psihiatri un psihoterapeiti. Pie šāda speciālista būtu vērts vērsties, lai sāktu apzināties un risināt šos traucējumus. Pamatārstēšanas metode šiem traucējumiem ir psihoterapija, tomēr dažkārt vajag nozīmēt arī medikamentus, kas stabilizētu disharmonisko neiromediatoru sekrēciju un novērstu nepatīkamās sajūtas.

Labāk meklēt palīdzību nevilcinoties, jo laika gaitā, simptomiem pastiprinoties, dzīves kvalitāte būtiski pasliktinās un pieaug ārstēšanas ilgums un dažādu ārstniecības metožu nepieciešamība. Esiet atbildīgi pret sevi, savu veselību, novērtējiet harmonijas nepieciešamību visās jūsu dzīves jomās!

Raksta autore: Laura Štāne

Ēšanas traucējumu ārstēšana

Sat, 01 Dec 2018 12:11:00 +0000

Ēšanas traucējumu ārstēšanā var pielietot līdzīgas psihoterapijas un medikamentozās metodes kā citu atkarību ārstēšanā. Ja nedaudz vispārina, psihoterapijas metožu mērķi ir atpazīt disfunkcionālus cilvēka uzvedību, domu, emociju algoritmus, saprast to cēloni un novērst.

Psihoterapijas metodes ir daudz un dažādas un atkarībā no problēmas īpatnībām, cilvēka iezīmēm, dažādiem ārējiem faktoriem kāda metode būs piemērotāka. Speciālists to var noteikt darbā ar pacientu.

Ja runājam par medikamentozu terapiju un ēšanas traucējumiem, jāizvērtē kāda neirofizioloģiska disfunkcija varētu radīt vai potencēt esošos ēšanas traucējumus. Galvas smadzenēs izdalās vairāki neiromediatori, kuru daudzums izskaidro lielu daļu psihisku noviržu, kā arī šo neiromediatoru darbība var mainīties atkarībā no mūsu pašu darbībām (toksisku vielu lietošana, miega režīma neievērošana, pārslodze, u.c.) un attiecīgi radīt psihiskus traucējumus.

Ja runājam par ēšanas atkarību, cilvēki bieži izjūt trauksmi, dažkārt to pavada uzmācīgas domas, nomākts garastāvoklis. Izvērtējot šos simptomus speciālists spēs izvērtēt, kāds medikaments, ja ir tāda nepieciešamība, būs efektīvākais, lai cilvēks mazāk izjustu diskomfortu un spētu atjaunot savus emocionālos un fiziskos resursus, normāli funkcionētu un spētu labāk kontrolēt savas dziņas.

Liekais svars un psihiskie traucējumi

Thu, 01 Nov 2018 12:02:00 +0000

Liekais svars un psihiskie traucējumi ir bieži sastopama kombinācija mūsdienās. Kā noskaidrojām iepriekš svara palielināšanās cēlonis var būt būt kāds neatrisināts psiholoģisks konflikts, tātad cilvēkam jau pirms pieņemšanās svarā ir kāds emocionāls diskomforts. Ja arī pieņemšanos svarā ir izraisījis kāds cits faktors, tad diskomfortu varētu radīt sajūta no būšanas cilvēkam ar lieko svaru dēļ fiziskiem ierobežojumiem, estētiskām nepilnībām un sabiedrības attieksmes.

Es šeit domāju Latviju un tai līdzīgas nācijas, jo uz planētas joprojām ir reģioni, kur liekais svars simbolizē pārticību un bagātību. Ja runājam par šiem reģioniem, saistība starp psihiskiem traucējumiem un lieko svaru būtu jāskata no cita rakursa.

Vārdu salikums "psihiski traucējumi" sevī ietver plašu spektru dažādāko traucējumu un to saistība ar svara izmaiņām var būt ļoti atšķirīga vai nesaistīta. Bet, ja cilvēkam ir liekais svars, kas pārsniedz veselībai nekaitīgu ķermeņa masas indeksu, tātad cilvēkam ir veselības problēma. Izmeklējot šādu cilvēku, visdrīzāk atrastās kaites būs kā komplikācijas, ko ir izraisījis liekais svars un ārsts rekomendēs cilvēkam normalizēt svaru, kas ir loģiski un saprotami, jo liekais svars rada dažādas veselības problēmas.

Protams, arī bez ārsta līdzdalības tam vajadzētu būt saprotamam. Ja nepieciešams, ārsts, uztura speciālists vai kāds cits padomdevējs sniedz rekomendācijas svara samazināšanai un cilvēkam, sekojot rekomendācijām, ir jākļūst aktīvākam un jāēd pareizāk. Šis tad ir klupšanas akmens, kurā atspoguļojas, vai cilvēkam ir stabila, vesela psihe. Tas nebūt nenozīmē, ka katrs, kuram samisējies ievērot šīs rekomendācijas ir psihiski slims, tomēr šis ir tas brīdis, kad cilvēks var apjaust savu psihisko procesu īpatnības.

Kā uzturēt motivāciju saglabāt veselīgu svaru?

Mon, 01 Oct 2018 10:55:00 +0000

Motivācijas saglabāšanai un uzturēšanai nav vienas vispārējas shēmas. Dažādus cilvēkus vada atšķirīgas pamatpārliecības un afekti. Daļu cilvēku motivē atgādinājums par mērķi, esošo sasniegumu salīdzinājums ar starta punktu, daļu cilvēku motivē bailes no iespējamām negatīvajām sekām neizdarības gadījumā. Ir cilvēki, kurus var motivēt ar

atalgojumu/balvu, tāpat ir cilvēki, kurus var motivēt veikt kādas avansa iemaksas par pakalpojumiem saistībā ar svara zaudēšanu (treniņi, uzturs, utt.), ko cilvēkam būs žēl zaudēt.

To, kas kuram cilvēkam der labāk, zina vai nu viņš pats, vai cilvēks, kurš viņu atbalsta šajā ceļā. Liela nozīme ir apkārtējai videi un līdzcilvēku atbalstam, ja tādi ir. Lielai daļai cilvēku ilgāk motivāciju izdodas saglabāt, ja ir vismaz daļēji strukturēts plāns un ir izveidots regulārs ikdienas režīms ar vismaz aptuveni precīziem ēšanas laikiem un fiziskajām aktivitātēm un laiku miegam. Tas arī palīdz uzlabot vispārējo veselības stāvokli, tajā skaitā, psihisko.

Vieglāk pievērsties un noturēties jaunajā, normālajā, veselam cilvēkam paredzētajā režīmā ir, ja vismaz sākumposmā, izmantosiet kāda speciālista (ārsta, psihoterapeita, uztura speciālista vai trenera) regulāru atbalstu.

Vai ķirurģiskas metodes liekā svara samazināšanai izmanto tikai slinki cilvēki?

Sun, 02 Sep 2018 10:37:00 +0000

Pašlaik ir pieejamas vairākas procedūras, kas ļauj strauji un it kā bez tik lielas piepūles atbrīvoties no liekajiem kilogramiem. Plastiskā ķirurģija piedāvā vairākas metodes, kā atbrīvoties no taukaudiem. Estētiskā ķirurģijs piedāvā dažādus risinājums plašam spektram problēmu/vēlmju un noteikti nevar apgalvot, ka cilvēki, kuriem tiek veiktas šādas manipulācijas vēlamo efektu varētu iegūt bez tām. Līdz ar to vispārināt, ka šādas procedūras izvēlas veikt tikai slinki cilvēki, kuri negrib sportot un ēst veselīgi, būtu diezgan tumsonīgi. Bet noteikti ir arī situācijas, kad tieši šādu motīvu vadīti cilvēki griežas pie plastiskajiem ķirurgiem.

Pieejamas arī metodes, kad veic operācijas kuņģa-zarnu traktā, kā rezultātā var panākt svara samazināšanos. Vairāk un precīzāka informācija par šīm metodèm ir pieejama pie nozares speciālistiem. Iespējams, ir situācijas, kad ir absolūtas indikācijas kādai no šīm manipulācijām. Tās ir efektīvas procedūras, ir veikti pētījumi.

Noteikti psihoterapija, kuras rezultātā cilvēks iemācītos labāk kontrolēt savas dziņas vai citus aspektus aizņem vairāk laika. Bet tad šīs iemaņas var pielietot arī citās dzīves sfērās. Līdz ar to dzīvi var dzīvot apzinātāk un jēgpilnāk. Bet cilvēkiem ir dažādi motīvi, attīstības un izpratnes līmeņi, sociālie apstākļi, etniskie faktori un neskaitāmas citas lietas, kas ietekmē viņa personību brīdī, kad viņš sāk aptaukoties, ir aptaukojies, to saprot, meklē un izvēlas tam risinājumu un rezultātā sasniedz vai nesasniedz savu mērķi.

Līdz ar to nosodot kādu izvēli vai ceļu, visdrīzāk mēs nezinām vai neizprotam pilnībā cilvēku, kas attiecīgi ir rīkojies, jo pretējā gadījumā mums šī rīcība būtu saprotama un neizraisītu tik satraucošas emocijas.

Psihiatra loma cīņā ar lieko svaru

Wed, 01 Aug 2018 09:53:00 +0000

Psihiatrs lielākoties nav pirmais speciālists, pie kura griežas ar liekā svara jautājumiem, tomēr psihiatrs nereti ar tiem sastopas, konsultējot cilvēkus ar citām problēmām. Pie prevalējošiem citiem traucējumiem psihiatrs var izvēlēties medikamentus, kuri nerada svara pieaugumu, ja pacienta psihiskais stāvoklis pieļauj šādu izvēli. Pie psihiatra cilvēki griežas ar dažādām problēmām, no kurām dažas ir biežāk sastopamas kopā ar palielinātu svaru.

Cilvēkiem ar neirotiska spektra traucējumiem un garastāvokļa traucējumiem mēdz būt svara problēmas. Ir gadījumi, kad efektīvi piemeklējot terapiju pamatsaslimšanai, pacientam izdodas arī zaudēt lieko svaru, jo viņš ir spējīgs normāli funkcionēt un labi justies. Specifiska medikamentoza terapija apetītes nomākšanai bez cita medicīniska iemesla psihiatrijā mūsdienās ir kazuistika. Vēsturiski šim nolūkam tika lietoti stimulantu grupas medikamenti (piemēram, amfetamīns), tomēr pašreizējā medicīnas attīstības līmenī, šāda terapija netiek pielietota vairāku iemeslu dēļ.

Veiksmīgākais modelis psihisku traucējumu, tajā skaitā ēšanas traucējumu, ārstēšanā pēc aktuālajām vadlīnijām ir kombinēta medikamentoza un ne medikamentoza terapija. Liela nozīme ir paša cilvēka līdzestībai un sociālajam atbalstam.

Nākamajā rakstā par ķirurģiskajām metodēm un kādēļ tās izmanto.